Overlord (Latvian):1. Sējums - Prologs

Svešais bruņinieks pacēla savu zobenu pret jauno meiteni un viņas mazo māsu.

Nogalināt, bez mokām, ar vienu zobena cirtienu, tā izrāda žēlastību. Saulei atspīdot, zobens pacēlās augstu gaisā, gatavs triekties lejup.

Jaunā meitene aizvēra acis. Viņas sejas izteiksme izteica visu, viņa nekad nebija gaidījusi ko tādu, ka viņas dzīve beigtos tik traģiski. Meitene vienkārši pieņēma to, ka viņa vairs neko nespēja izdarīt. Ja šai meitenei būtu kāds apslēpts spēks, viņa to izmantotu, lai aizbēgtu.

Bet meitenei nebija tāda spēka.

Tāpēc atlika tikai viens.

Meitene pazustu no pasaules, tepat un tūlīt.

Zobens asmens šāvās lejup —

...viņa nejuta sāpes, patiesībā viņa nejuta neko.

Jaunā meitene atvēra acis.

Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija zobens, kas bija apstājies, neskarot viņu.

Tad viņa pamanīja, ka bruņinieks, kam rokās bija tas pats zobens, kurš jauno meiteni gandrīz nogalināja, bija sastindzis kā sālsstabs. Viņš skatījās uz kaut ko viņai aiz muguras, un spēcīgā vīra stāja, kas nemaz nebija bruņinieka cienīga, liecināja par to, cik šokēts viņš bija.

Meitene atskatījās, lai saprastu, kāpēc bruņinieks apstājās, bet tad…

...viņa krita izmisumā.

Tā bija tumsa.

Šaura bezgalīga tumsa strēle, kas iesniedzās bezgalīgā dziļumā. Ovāls, kas spraucās no zemes - lūk, uz ko bija vērsts vienlaikus zinātkārais un šausmu pilnais skatiens.

Durvis? meitenei iešāvās prātā, raugoties šajā tumsā.

Vienu sirdspukstu vēlāk viņas aizdomas apstiprinājās.

Kaut kas izslīdēja no piķamelnās tumsas. Ieraugot, kas tas ir, no meitenes lūpām izlauzās vārgs kliedziens: “Eh!”

Nav cilvēka spēkos pretoties tam…

Miglaini sarkana gaisma spīguļoja kā liesmas galvaskausa acu dobumos. Skatiens bija vērsts uz abām māsām kā plēsīgs zvērs uz medījumu. Rokas bez ādas un bez miesas, varen lielas un briesmīgas, satvērušas zelta zizli, tik apburošu, ka likās - tas iemiesoja visas pasaules skaistumu.

It kā pati Nāve būtu ieradusies šajā pasaulē no tumsas valstības.

Gaiss sastinga aiz tajā virmojošās bezcerības.

Kad kaut kas tik... absolūts ienāk šajā pasaulē, pat šķiet, ka laiks apstāsies.

Meitenei aizrāvās elpa, it kā kāds būtu atņēmis viņas dvēseli.

Bez laika sajūtas bija grūti ievilkt elpu, un viss viņa sakopoja visus savus spēkus, mēģinot elpot.

Vēstnesis no aizsaules ir nācis mūs aizvilināt uz tumsu. Bet tas nešķita pareizi. Bruņinieks, kurš pirmīt gribēja viņas nogalināt, arī bija bailēs sastindzis.

“Ā...” viņa dzirdēja smagu nopūtu, ko pat nevarētu nosaukt par kliedzienu, taču nesaprata, no kurienes tas nāca.

Nāves pirksti, no kuriem tikai kauli vien bija palikuši, sniedzās uz priekšu un spēcīgi sakampa gaisu, snaikstoties pēc bruņiena, nevis pēc meitenēm.

Meitene gribēja aizvērt acis, bet nespēja, jo bailes arī viņu stindzināja. Viņai bija sajūta, ka briesmonis pārvērtīsies par kaut ko daudz šausmīgāku, ja viņa aizvērs acis.

“Sirds Satvēriens.”

...tad viņa dzirdēja metālu nošķindam uz zemes.

Viņai bija bail novērst acis no briesmoņa, bet ziņkārība guva, un meitene paskatījās uz bruņinieku, kurš vēl pirms dažiem mirkļiem bija centies viņu nogalināt. Viņš gulēja nekustīgs, ar seju pret zemi.

Viņš bija miris.

Tieši tā — miris.

Briesmas, kas tik tikko bija viņas lielākais murgs, izzuda tik pazemojošā veidā, bet meitene vēl nespēja priecāties, jo viņas pašas dzīvība vēl bija briemās.

Jūtot bailes jaunajā meitenē, Nāve tuvojās viņai.

Tumsa, no kuras izkāpa Nāve, sabiezēja.

Tā aprīs mūs.

Viņa apskāva savu māsu cieši jo cieši.

Viņa vairs nedomāja par bēgšanu.

Ja viņas pretinieks būtu bijis cilvēks, meitene varētu mēģināt un cerēt izbēgt, bet viņas priekšā stāvošā būtne bija pārāk šausmīga.

Kaut vismaz nesāpētu!

Tā bija viņas pēdējā doma, sagatavojoties mirt.

Mazā māsa bija cieši apskāvusi viņu, trīcēdama aiz bailēm. Lielā māsa gribēju izglābt mazo māsiņu, bet nespēja. Vienīgais, uz ko viņa varēja cerēt, bija nomirt kopā, lai mazā māsa nepaliktu viena.

Un tad...