Overlord (Latvian):1. Sējums - Prologs

Nezināms bruņinieks pacēla savu zobenu, pret jauno meiteni un viņas mazo māsu.

Nogalināt, bez mokām, ar vienu zobena triecienu, tā izrāda žēlastību. Saulei atspīdot, zobens pacēlās augstu gaisā, gatavs triekties uz leju.

Jaunā meitene aizvēra acis. Viņas sejas izteiksme pateica vienu, viņa nekad nebija gaidījusi ko šādu, ka viņas dzīve beigtos tik traģiski. Viņa vienkārši pieņēma to, ka vair neko nespēja izdarīt. Ja šai meitenei būtu kāds apslēpts spēks, viņa to izmantotu, lai aizbēgtu.

Bet šai meitenei nebija tāda spēka.

Tāpēc, bija tikai viens secinājums.

Šī meitene pazustu no pasaules, šeit.

Zobens asmens triecās lejup—

...viņa nejuta sāpes, patiesībā viņa nejuta neko.

Jaunā meitene atvēra acis.

Pirmais ko viņa redzēja bija zobens, apstājies pirms ticis līdz viņai.

Tad viņa pamanīja, ka bruņinieks kam rokās bija tas pats zobens, kurš jauno meiteni gandrīz nogalināja, bija praktiski sasalis. Viņš skatijās uz kaut ko aiz viņas, un viņa stāja, kas nebija bruņinieka cienīga, izrādija cik šokēts viņš bija.

Meitene pagriezās, lai saprastu kāpēc viņš apstājās, bet tad…

...viņa kļuva izmisusi.

Tā bija tumsa.

Plāna, bet bezgalīga tumsa, kas turpinājās bezgalīgi dziļi. Ovāls kas tiecās no zemes, uz to bija vērsts zinātkārs skats, bet tajā pašā laikā, šausmas.

Durvis? bija kas viņai ienāca prātā kad viņa ieskatījās šajā tumsā.

Sirdspukstu vēlāk, viņas aizdomas apstiprinājās.

Kaut kas, izslīdēja no tumsas. Un kad viņa ieraudzīja kas tas bija—”Eah!”—izsīcis kliedziens izbēga caur viņas lūpām.

Cilvēkam nav iespēja pretoties tam…

Miglaini sarkana gaisma spīguļoja kā liesmas, galvaskausa acu dobumos. Tas skatiens bija vērsts uz tām divām meitenēm, kā plēsīgs zvērs uz savu medījumu. Bez-ādainas, bez miesīgas rokas, diženas un briesmīgas, satvērušas zelta zizli, tik apburošu ka likās, ka tas bija viss pasaules skaistums.

Kā pati Nāve būtu iekāpusi šajā pasaulē no tumsas pasaules.

Gaiss sasala, no bezcerības kas virmoja tajā.

Kad kaut kas tik... Absolūts ienāk šajā pasaulē, pat likās ka laiks apstāsies.

It kā viņas dvēsele tiktu atņemta, meitene aizmirsa elpot.

Bez laika sajūtas, bija grūti ievilkt elpu, un viss viņas spēks tika koncentrēts, mēģinot elpot.

Ziņotājs no aizsaules ir nācis mūs aizvilināt uz tumsu. Bet tas nešķita pareizi. Tas bruņinieks kas gribēja viņas nogalināt, arī bija sasalis bailēs.

“Ah...” Viņa dzirdēja elpas izdvesienu ko pat nevarētu saukt par kliedzeinu, bet nesaprata no kurienes tas nāca.

Nāves pirksti—no kā tikai kauli bija palikuši, izstiepās tālāk un tad spēcīgi sakampa gaisu, ne pret meitenēm, bet pret bruņinieku.

Viņa gribēja aizvērt acis, bet nevarēja, jo bija pārāk nobijusies. Viņai bija sajūta, ka ja viņa aizvērs viņas, tas briesmonis pārvērtīsies par kaut ko daudz šausmīgāku.

“Sirds Satvēriens.”

...tad viņa dzirdēja metālu nokrītam pret zemi.

Viņai bija bail novērst acis no tā briesmoņa, bet viņa zaudēja ziņkārībai un paskatījās uz bruņinieku, kas centās viņu nogalināt momentus atpakaļ. Viņš gulēja ar seju pret zemi, nekustīgs.

Viņš bija miris.

Tieši tā—miris.

Briesmas, kas bija viņas lielākais murgs dažus momentus atpakaļ, nomira tik apsmejamā veidā, bet viņa nevarēja svinēt, jo viņas dzīvība vēl nebija garantēta.

Sajustdams bailes jaunajā meitenē, Nāve pietuvojās viņai.

Tā tumsa, no kā izkāpa nāve, palielinājās.

Tā aprīs mūs.

Viņa apskāva savu māsu cieši.

Viņa vairs nedomāja par izbēgšanu.

Ja viņas pretinieks būtu bijis cilvēks, viņa varētu tiekties, un ticēt uz to “varbūt,” bet tā būtne kas stāvēja tur, bija pārāk šausmīga.

Vismaz… kaut tas nesāpētu…

Tā bija pēdējā lieta ko viņa domāja, sagatavojoties nāvei.

Viņas mazā māsa bija cieši apskāvusi viņu, trīcēdama no bailēm. Viņa vēlējās viņu izglābt, be viņa nevarēja. Viss ko viņa varēja bija cerēt, ka viņas mirs kopā, un viņas mazā māsa nepaliks viena.

Un tad...