Overlord (Latvian):1. Sējums - Prologs

Nezināms bruņinieks pacēla savu zobenu pret jauno meiteni un viņas mazo māsu.

Nogalināt, bez mokām, ar vienu zobena triecienu, tā izrāda žēlastību. Saulei atspīdot, zobens pacēlās augstu gaisā, gatavs triekties lejup.

Jaunā meitene aizvēra acis. Viņas sejas izteiksme pateica vienu, viņa nekad nebija gaidījusi ko šādu, ka viņas dzīve beigtos tik traģiski. Viņa vienkārši pieņēma to, ka vairs neko nespēja izdarīt. Ja šai meitenei būtu kāds apslēpts spēks, viņa to izmantotu, lai aizbēgtu.

Bet šai meitenei nebija tāda spēka.

Tāpēc bija tikai viens secinājums.

Šī meitene pazustu no pasaules, šeit.

Zobens asmens šāvās lejup—

...viņa nejuta sāpes, patiesībā viņa nejuta neko.

Jaunā meitene atvēra acis.

Pirmais, ko viņa redzēja, bija zobens, apstājies pirms ticis līdz viņai.

Tad viņa pamanīja, ka bruņinieks, kam rokās bija tas pats zobens, kurš jauno meiteni gandrīz nogalināja, bija praktiski sasalis. Viņš skatījās uz kaut ko aiz viņas, un viņa stāja, kas nebija bruņinieka cienīga, izrādīja, cik šokēts viņš bija.

Meitene pagriezās, lai saprastu, kāpēc viņš apstājās, bet tad…

...viņa kļuva izmisusi.

Tā bija tumsa.

Plāna, bet bezgalīga tumsa, kas turpinājās bezgalīgi dziļi. Ovāls, kas tiecās no zemes, uz to bija vērsts zinātkārs skats, bet tajā pašā laikā arī šausmas.

Durvis? bija tas, kas ienāca prātā, kad viņa ieskatījās šajā tumsā.

Sirdspukstu vēlāk, viņas aizdomas apstiprinājās.

Kaut kas izslīdēja no tumsas. Un, kad viņa ieraudzīja, kas tas bija, — “Eah!” — izsīcis kliedziens izbēga caur viņas lūpām.

Cilvēkam nav iespēja pretoties tam…

Miglaini sarkana gaisma spīguļoja kā liesmas galvaskausa acu dobumos. Tas skatiens bija vērsts uz tām divām meitenēm kā plēsīgs zvērs uz savu medījumu. Rokas bez ādas un bez miesas, diženas un briesmīgas, satvērušas zelta zizli, tik apburošu, ka likās - tas bija viss pasaules skaistums.

Kā pati Nāve būtu iekāpusi šajā pasaulē no tumsas pasaules.

Gaiss sasala no bezcerības, kas virmoja tajā.

Kad kaut kas tik... absolūts ienāk šajā pasaulē, pat likās, ka laiks apstāsies.

It kā viņas dvēsele tiktu atņemta, meitene aizmirsa elpot.

Bez laika sajūtas bija grūti ievilkt elpu, un viss viņas spēks tika koncentrēts, mēģinot elpot.

Ziņotājs no aizsaules ir nācis mūs aizvilināt uz tumsu. Bet tas nešķita pareizi. Tas bruņinieks, kas gribēja viņas nogalināt, arī bija sasalis bailēs.

“Ah...” Viņa dzirdēja elpas izdvesienu, ko pat nevarētu saukt par kliedzienu, bet nesaprata, no kurienes tas nāca.

Nāves pirksti, no kā tikai kauli bija palikuši, izstiepās tālāk un tad spēcīgi sakampa gaisu ne pret meitenēm, bet pret bruņinieku.

Viņa gribēja aizvērt acis, bet nevarēja, jo bija pārāk nobijusies. Viņai bija sajūta, ka, ja viņa tās aizvērs, tas briesmonis pārvērtīsies par kaut ko daudz šausmīgāku.

“Sirds Satvēriens.”

...tad viņa dzirdēja metālu nokrītam pret zemi.

Viņai bija bail novērst acis no tā briesmoņa, bet meiteni pārvarēja ziņkārība, un viņa paskatījās uz bruņinieku, kas centās viņu nogalināt pirms dažiem momentiem. Viņš gulēja ar seju pret zemi, nekustīgs.

Viņš bija miris.

Tieši tā — miris.

Briesmas, kas tik tikko bija viņas lielākais murgs, nomira tik apsmejamā veidā, bet viņa vēl nevarēja priecāties, jo viņas dzīvība vēl nebija garantēta.

Sajuzdams bailes jaunajā meitenē, Nāve pietuvojās viņai.

Tā tumsa, no kā izkāpa nāve, palielinājās.

Tā aprīs mūs.

Viņa apskāva savu māsu cieši.

Viņa vairs nedomāja par izbēgšanu.

Ja viņas pretinieks būtu bijis cilvēks, viņa varētu tiekties, un ticēt uz to “varbūt,” bet tā būtne, kas stāvēja tur, bija pārāk šausmīga.

Vismaz… kaut tas nesāpētu…

Tā bija pēdējā lieta, ko viņa nodomāja, sagatavojoties nāvei.

Viņas mazā māsa bija cieši apskāvusi viņu, trīcēdama no bailēm. Viņa vēlējās viņu izglābt, bet viņa nevarēja. Viss, uz ko viņa varēja cerēt, bija tas, ka viņas mirs kopā un viņas mazā māsa nepaliks viena.

Un tad...